BALTIJAS VADOŠO IZSTĀŽU RĪKOTĀJS

Dienas Bizness: „Modes pārmaiņas notiek līganāk”

„Es jau agri zināju, ka gribu nodarboties ar modi, bet dizaina skolai biju par jaunu – tur pieņēma tikai no 18 gadiem, tāpēc sākumā trīs gadus mācījos par drēbnieci. Tā kā es tiešām zināju, ko daru, no sākta gala. Esmu pati tēvam uzšuvusi dažus uzvalkus.” saka apģērbu veikalu ķēdes H&M radošā konsultante Margarēta van den Boša.
Jums ir ļoti noturīga karjera.
Nākamgad H&M būšu jau 30 gadus, bet es arī iepriekš strādāju par dizaineri vēl 22 gadus. Kopumā – jā, 50 gadi modes biznesā ir ilgs laiks.

Ja nemaldos, jūsu tēvs bija karikatūrists. Vai tas nozīmē, ka zīmējāt, pirms sākāt staigāt?
Ne gluži. Vispār mans tēvs bija fermeris; mēs dzīvojām laukos pie Norčēpingas. Taču viņš tiešām zīmēja un sūtīja savus zīmējumus avīzēm un žurnāliem, un tiem tie sāka aizvien vairāk iepatikties. Tā nu viņš sāka ar to nodarboties pastāvīgi, un mēs pārcēlāmies uz Stokholmu, bet tad es biju jau astoņus gadus veca.
Tomēr zīmēt es tiešām iesāku ļoti agri. Mana māsa nezīmēja, bet es gan.

Princeses?

Jā! Pārsvarā lēdijas dažādās drānās – kāzu un citās kleitās. Iedvesmojusies es galvenokārt biju no 50. gadu filmām un attiecīgās modes – kupli svārki un tādas lietas. Zīmēju arī papīra lelles, kuras varēja apģērbt, un es tās zīmēju ne vien sev, bet arī māsai un citām meitenēm. Domāju, ka visām meitenēm apkārtnē bija manis zīmētās papīra lelles. Droši vien tā arī sākās mana interese par apģērbu.
Es zīmēju arī dažus vīriešus, bet viņi bija vairāk kā aksesuāri tām sievietēm. Kāds līgavainis, piemēram, kas vienkārši bija nepieciešams līgavai ar to kleitu. Noteikti man bija arī kādas atmiņas par kāzās redzēto.

Kas ir noteicošais, kāpēc cilvēkiem patīk pucēties? Kāpēc apģērbs ir tik nozīmīgs? Viena lieta ir seksualitāte, bet tad tur acīmredzot ir arī daudz kas cits.

Jebkurā gadījumā tas ir saistīts ar pašizteikšanos. Motīvi ir dažādi. Cilvēki grib izskatīties pieklājīgi, moderni, atraktīvi. Darbā droši vien noteicošais ir pieklājība. Ļoti svarīgs ir piederības motīvs – ka tu galvenokārt piederi kādai grupai un tajā iederies, kas sevišķi nozīmīgi ir pusaudžiem. Tomēr tas ir vērojams arī vēlākos gados – ka viena vecuma vai interešu cilvēki ģērbjas līdzīgi. Tā golfa spēlētājiem ir savs stils. Katrā ziņā cilvēks grib izskatīties pēc iespējas labāk, varbūt arī izteikt ar apģērbu savu personību – ka esi vairāk vai mazāk formāls un ar zināmu attieksmi pret apkārtējo sabiedrību. Jā, tas ir ļoti dažādi.

Par to ir jādomā, arī veidojot cilvēkiem apģērbus, – kas ir tavi klienti?
H&M mēs to diezgan labi zinām, un vispār jau tie ir dažādi cilvēki. Daudziem svarīga ir laba cena, bet citiem tomēr noteicoša būs materiāla kvalitāte, vēl citiem – modes aktualitāte, bet dažiem gluži pretēji – lai apģērbs būtu diskrēts. Domāju, ka mums ir tas viss. Mēs pārāk nedomājam par savu klientu vecumu, tomēr man šķiet, ka viņi arī nav sevišķi veci.
Ir gan arī mana gadagājuma cilvēki, kam veikalā ir vajadzīga sava pieeja. Sevišķi vīriešiem, kuriem jāizpalīdz ar pareizo izmēru un īsto apģērba gabalu atrašanu.

Interesanti, ka jūs neveltāt sevišķu uzmanību auditorijas vecumam.

Nē. Tam, protams, ir nozīme, bet es to redzu arī starp sava vecuma profesionāļiem modes industrijā – ka viņi ar laiku sevišķi nemainās. Cilvēki meklē tās pašas lietas. Labi, atsevišķi piemēri ir ekstrēmi, un dažiem vecumā ir tāda pati kosmētika kā jaunībā, bet tad tas ir jau kļuvis par viņu stilu. Tāpat ar apģērbu. Varbūt ar laiku vienīgi vajag lielāku izmēru.
Tas gan nenozīmē, ka veikalā nevajadzētu pietiekami plašu izvēli, un tāda tur arī ir, bet es teiktu, ka pārsvarā auditorija ir ģimenes ar bērniem.

Ir jauki, ka Rīga arī ir iezīmēta H&M kartē.

Es šeit biju arī uz atklāšanu. Pirms vairākiem gadiem, kad mums pievienojās arī Baltijas valstu tirgi.

Jā, tas bija 2012. gadā. Es gribēju teikt, ka jūsu un arī citu Skandināvu zīmolu ienākšana bija apsveicama tieši ar to, ka tās beidzot bija normālas drēbes. Nevis dažādas ekstravagances, bet glītas, normālas drēbītes.
Jā, un es domāju, ka tā ir arī laba kvalitāte par pieņemamu cenu, un tā ir diferencēta. Ja jūs, piemēram, gribat dārgāku tekstilu, ir pieejams arī tāds, un, manuprāt, klienti to saprot. Dažādība ir mūsu stiprā puse, un ražošanas birojā pie tā strādā daudzas dizaineru grupas.

Jums laikam ir dizaineru armija.
To ir diezgan daudz – 250.

Visā pasaulē?
Nē, tikai Stokholmā.

Stokholmā!? Un – visiem tirgiem?
Jā. Mēs Stokholmā darām visu. Jūs gan varat būt dizainers un arī produktu attīstītājs citviet ražotnēs, tomēr tad jūs neattīstāt produktu no sākotnes, bet tikai izrietošus produktus kā turpinājumu. Kā dizaineram profesionālim gan ir ļoti vērtīgi pastrādāt arī ražošanā, lai saprastu, ko viņš tiešām var uztaisīt, un vēlāk viņa produkti būs jo veiksmīgāki. Tas pats sakāms par darbu iepirkumu daļā. Proti, ir iepirkumu daļa, ir konstruktoru daļa, un pie dizaineriem ir arī druku un dekorāciju dizaineri. Viņi darbojas arī ar audumu rakstiem.

Vai jūs kaut kādā ziņā piemērojaties tirgiem?

Savā ziņā, tomēr kolekcija ir viena un tā pati. Ja kādā valstī ļoti labi tiek pirktas kādas noteiktas preces, tad varbūt tām tur būs lielāks pasūtījums vai pat tiks pasūtīta papildu partija. Citviet varbūt tik labi nepērk, piemēram, veļu, un tur attiecīgi ir arī mazāka tās izvēle. Atšķirības var būt arī dažādās vecumu un izmēru grupās.

Es skatījos kādu video tiešsaistē par H&M ražošanu Bangladešā, un tās šuvējas bija ģērbušās ļoti atšķirīgās drānās no tā, ko viņas pašas šuva, – daudz austrumnieciskāk un raibāk. Jūs tiešām tam nepiemērojaties?
Nē, jo cilvēki sagaida, ka tie apģērbi būs lielos vilcienos tādi paši, jo kompānijai ir savs tēls. Daudzi šos apģērbus ir redzējuši jau citur, un, atverot jaunu veikalu jau viņu valstī, cilvēki sagaida, ka apģērbs būs lielos vilcienos tāds pats. Atceros veikala atvēršanu Ēģiptē, Kairā. Kāds žurnālists man teica: „Es ceru, ka jūs mums netaisāt īpašu kolekciju?” Es atbildēju, ka nē – būs tāpat kā visur. „Tas labi,” viņš teica, „jo citi taisa speciālas Tuvo Austrumu kolekcijas – tādu kā mums domātu modi, kas nav vajadzīgs.” Sākot ar to, ka tāda piedomāta mode nemaz nav tik moderna kā parastā, kas ir pazīstama visur citur. Tā kā – nē, mums nav tāda nodoma.
Skaidrs, ka ir atšķirības klimata dēļ. Tur, kur nekad nav ziemu, lietotais tekstils būs cits. Zviedrijā mums gandrīz visi bērni slēpo un ņemas pa sniegu, tāpēc mums vajag kombinezonus. Es zinu vienu dāmu, kura tādu nopirka savam mazbērnam, kurš dzīvo Francijā, un viņš taču tādu ne mugurā nevilka! Jo viņš ir pieradis tikai pie viegla mētelīša, pārējiem bērniem jau arī nevienam tāda kombinezona nav, tāpēc tādi tur nav vajadzīgi.
Saprotams, ka notiek zināma pielāgošanās un sekošana notiekošajam cilvēku uztverē. To dara apģērbu un rakstu dizaineru komandas kopā ar iepircējiem un rada jaunos produktus no tā, kas ir aktuāls. Varbūt kaut kas ir labi aizgājis pārdošanā, tad jaunā sezonā modeļi tālāk tiek attīstīti šajā līnijā. Tā kā atšķirības tiek ņemtas vērā, ne obligāti pilnīgi visam ir jābūt vienādam visā kompānijā. Var būt atšķirīgi materiāli un silueti, kas labāk tiek pārdoti vienā vai otrā tirgū, un dizaineru komandas šīm tendencēm seko, tomēr kā kompānijai mums ir viens stils un viena kolekcija.

Vai piederība vienai komandai ir pastāvīga?
Ne obligāti. Lielākā daļa tur strādājošo ir sievietes, viņām dzimst bērni, viņas iet dekrēta atvaļinājumā, bet pēc tam nereti grib pamēģināt kaut ko citu, un tāda iespēja ir. Ir dizaineri, kam ir izteikts ķēriens uz bērnu vai vīriešu apģērbu, un viņiem nav iemesla kaut ko mainīt. Taču, ja jūs esat jauns speciālists tikko no dizaina skolas, tad pamēģināt dažādas lietas varbūt ir labi.
Tagad mums ir savi rakstu dizaineri, bet agrāk tādu nebija. Tad es meklēju starp esošajiem dizaineriem, kas to varētu darīt, un pašreiz sistēma ir tāda, ka ir produktu un rakstu dizaineri, ir grupas vadītājs, sekcijas vadītājs un nodaļas – vīriešu, sieviešu vai bērnu nodaļas vadītājs. Tāds ir darba sadalījums, bet viņi strādā kopā, lai tas arī kopā labi izskatītos un stils būtu vienots.
Tāds koordinācijas darbs notiek gadu uz priekšu. Pēc Ziemassvētkiem, kad beidzas rudens?ziemas periods, jau strādājam pie pavasara?vasaras kolekcijas ieviešanas, kas sniedzas līdz vasaras vidum. Klients to neredz, bet mēs jau zinām, kas uz tiem pakaramajiem būs. Pusgads ir kolekcijas izstrādei, pusgads – ražošanai.

Jūs arī paši esat modes noteicēji, sevišķi kopš viesu dizaineru tradīcijas sākšanas, kad jūsu plaša patēriņa veikalos parādījās tādu modes namu dizains kā Versace, Margiela un Balmain. Vai jūs viņiem arī sakāt, ka ir jāpielāgojas, piemēram, jūsu paletei?

Galīgi nemaz. Tomēr tā ir mūsu īpašā līnija, un to ražojam nelielā daudzumā. Faktiski tās ir jau luksus drēbes, lai arī mūsu klientiem tās tiek par salīdzinoši pieejamāku cenu, salīdzinot ar pašu šo modes namu veikaliem.

Tas sākās 2004. gadā. Kāpēc tieši tad? Kas bija mainījies?
Vispār iniciatīva nāca no mārketinga nodaļas. Viņi gribēja kaut ko atšķirīgu tradicionālajai novembra mārketinga kampaņai. Nezinu, vai atceraties, bet mums tad parasti bija apakšveļas reklāma ar jauniem, skaistiem modeļiem. Dažus cilvēkus tas padarīja ļoti dusmīgus, bet citi gluži pretēji – gribēja tos attēlus nopirkt. Vieni to ienīda, citi bija sajūsmā, un mēs paši, man šķiet, bijām drusku noguruši. Mēs gribējām kaut ko citu.

Un iznāca ne tikai cits, bet veiksmes stāsts.

Jā, jo sevišķi PR nodaļai, jo šai līnijā apjomi un attiecīgi arī peļņa nav tik liela, bet tā ir veiksme gan sabiedrības uzmanības ziņā, gan arī pierāda, ka spējam saražot modes apģērbus ļoti līdzīgā līmenī kā dārgos modes namos. Un par pavisam citu cenu, kas arī ir tāds kā mūsu DNS – labs dizains par labu cenu.

Kāds labums no tā ir šiem lielajiem modes namiem – parādīšanās ar vienu rāvienu tik plašā tirgū?
Tā noteikti ir publicitāte. Visi šie modes nami nav tik slaveni, kā varētu iedomāties, bet H&M ir, šķiet, kādās 57 valstīs. (61 valstī; šogad tām piebiedrosies Kipra, Puertoriko un Jaunzēlande. – DB) Es vairs precīzi nezinu, jo tas skaits pastāvīgi aug. Jebkurā gadījumā šo dizaineru vārdi tik daudzās zemēs nemaz nav pazīstami, un šī ir viņu iespēja. Tiesa, ļoti īsam brīdim, jo, no vienas puses, tas tomēr ir ekskluzīvs pasākums, un mēs negribētu, ka tie apģērbi tur stāvētu ilgi, bet, no otras puses, tā arī neradām konkurenci viņu pašu zīmoliem. Tā kā izdevīgums ir abpusējs.

Kā šī sadarbība tieši notiek?
Tas ir viņu dizains un mūsu izpildījums. Viņi izveido skices, mēs rādām savu piegādātāju audumus un iznākumā vienojamies. Tas prasa apmēram piecas tikšanās reizes, un uz vasaru kolekcijai ir jābūt gatavai, jo mums vajag sagatavoties reklāmas kampaņai, arī lielie modes izdevumi, piemēram, Vogue, grib to redzēt trīs mēnešus iepriekš, lai varētu izvēlēties, kas viņiem ir piemērots. Protams, par kolekcijas izvietojumu un skatlogiem ir jādomā katrā veikalā atsevišķi, tai tiek radīti īpaši pakaramie, speciālas preču un cenu zīmes un iepirkumu somas. Dažkārt tas nozīmē arī īpašas modes skates, bet ne vienmēr. Citreiz tā ir izstāde vai vienkārši ballīte. Tas ir atkarīgs no attiecīgā dizainera. Daži no viņiem ir kautrīgi un negrib nekādas intervijas.

Karls Lāgerfelds tāds noteikti nebija, un tas šai jūsu nu jau tradīcijai bija spožs sākums.
Jā, tas bija lieliski. Kad sākām, domājām, ka varbūt to izdarīsim kādas reizes trīs. Taču tas izrādījās tik veiksmīgi, ka šoruden būs jau 12. gads.
Modes noteikšana ir lieliska lieta, bet jūs sekojat arī plašākām tendencēm. Kādas tās ir? Mani bērni priecājas par 80. gadiem, bet man pašam šķiet, ka viņiem vairāk ir tendence uz hipiju laiku vēl agrāk.
Iedvesma pašlaik ir no ļoti plaša spektra, un es pieļauju, ka tā būs arī turpmāk. Iezīmīgi ir tas, ka šī tendence arī nemainās tik ātri, kā varēja sakumā domāt. Jaunums ir sporta ietekmes ienākšana modē, sevišķi vīriešu modē. Drēbnieku šūtais tiek miksēts ar sporta apģērbiem, un sporta apģērbu elementi tiek iekļauti modes apģērbos. 80. gadi noteikti ir iedvesmas avots, bet arī 90. gadi, bet jebkurā gadījumā tagad to izpausmes ir visai atšķirīgas no tā, kā tas izskatījās oriģinālā.

Materiāli ir atšķirīgi.
Protams. Un pat ja tieši tās pašas lietas var nopirkt lietoto apģērbu veikalos, tad tomēr veids un kombinācijas, kādās tās tiek valkātas, ir pavisam atšķirīgas. Es teiktu, ka tieši kombinācijas, mikslis, kā tas tiek valkāts, ir tas, kas raksturīgs mūsdienām. Sākot ar to, ka cilvēki saliek kopā lietas, kas tradicionāli ir uzskatītas par neatbilstīgām, un tas, no vienas puses, izskatās jautri, no otras, – varbūt arī izpauž tā valkātāja personību. Jauktas tiek krāsas, par kurām agrāk mācīja, ka tās nesaskan, tāpat arī atšķirīgi stili.
Vienmēr tomēr paliek kādi ikoniski aksesuāri – putekļu mētelis, klasiski džinsi, svārki. Var nedaudz pamainīt siluetu, bet tie aizvien ir tepat. Mēs jau arī esam tie paši ar tām pašām divām rokām un kājām. Neesam nekādas lampas, kurām var būt gandrīz bezgalīgas variācijas. Un apģērbiem tomēr ir jābūt arī valkājamiem. Labi, ir mode kā māksla, un tā tiek kolekcionēta, bet vairums arī no šovos redzamā tomēr ir valkājams.

Paturpinot 80. gadu tēmu, man tie laikam gan pirmām kārtām saistās ar plecu polsteriem, ar izteiktu plecu līniju apģērbos, kur nu tas bija iespējams, un es tomēr neredzu, ka tas atgrieztos.
Ne gluži, un tomēr ir tagad redzami arī asi pleci. Ne gluži tik lieli, tomēr izteikti pleci var būt arī tagad. Tas bija interesanti, jo pagāja ilgs laiks, kamēr cilvēki šos lielos plecus pieņēma, un tad atkal pagāja ilgs laiks, kamēr viņi no tiem atteicās.

Jūs piedalāties daudzās žūrijās, arī Rīgā Habitus Baltija modes skatē. Kas tieši ir tas radošums, ko jūs uzskatāt par izcelšanas vērtu? Šķiet, arī jūs esat teikusi, ka apģērbu dizainā viss ir jau bijis.
Jā, zināmā mērā, un šīs ietekmes atkārtojas. Protams, nevaram praktiski atkārtot XVII vai XVIII gadsimta kleitu modi, jo mūsdienu sievietēm ir cita dzīve. Man šķiet, ka tolaik sievietēm arī nebija tik daudz kleitu, un viņas tās bieži nemazgāja. Tomēr ietekmes ir arī no tiešām seniem apģērbiem – detaļās, krāsās.

Un tomēr – kas tieši ir tas radošums? H&M ir gadskārtējā Dizaina balva Londonā; katru gadu acīmredzot ir kas īpašs.
H&M sacensībām neaicinām visus, jo tas būtu par daudz. Ielūdzam jaunos dizainerus, un viņi tad sacenšas ar savām diplomdarbu skatēm, bet tie var būt arī dizaina koledžas jau beigušie ar savām pēdējām kolekcijām. Pērn laureāte bija no Londonas Seintmartina koledžas, iepriekš – Antverpenes Mākslas akadēmijas dizainere, korejiete, arī dāniete no Londonas Modes koledžas. Ir bijis arī armēnis no Briseles La Cambre vizuālās mākslas augstskolas.
Kas viņos ir bijis īpašs? Es domāju, ka tā ir viņu personības izteiksme un mēs tur tiešām varam redzēt kaut ko tādu, ko neesam redzējuši agrāk. Protams, ka ir savas ietekmes, tam ir jābūt arī valkājamam, bet sevišķais ir dizainera sevis izteikšana caur saviem darbiem. Finālistus izraugās H&M dizaineri, arī žūrijā ir ielūgti dizaineri, modes žurnālisti un arī es.

Vai jūsu kompānija ir apmierināta ar izglītības sistēmu – ar to, kas nāk laukā no dizaina skolām?
Jā, kopumā esam apmierināti. Protams, kad sākat strādāt H&M, tad sākumā kā asistents, pat ja esat bijis dizainers pirms tam, jo ir jāiemācās kompānijas stils. Tomēr mēs nebaidāmies ņemt arī uzreiz dizaina un mākslas koledžu absolventus.
Kad es sāku strādāt, pietika, ka ir interese par modi un proti arī zīmēt, bet mūsdienās arī dizaina izglītība tomēr ir nosacījums. Līmenis ir cēlies, jo interese arī ir augusi – tā ir liela. Agrāk bija māceklības princips, ka tu gāji pie meistara un mācījies, viņam palīdzot, bet tad arī nebija tādu dizaina skolu. Mūsdienās darām to pašu, tikai cilvēkiem ir jau jābūt ar zināmu izglītību, zināšanām un pieredzi dizainā.
Protams, mūsdienās svarīga ir arī prasme izteikties angliski. Visā H&M grupā mums laikam strādā kādas 25 tautības. Tiesa, trūkst, piemēram, itāļu un spāņu, un es nezinu, kāpēc. Varbūt viņi tik labi nerunā angliski?
Vai arī itāļiem ir gana daudz apģērbu dizaina iespēju mājās, bet spāņus jūsu konkurents Inditex ar savu Zara arī nodarbina turpat.
Var jau būt. Katrā ziņā pie mums vairāk ir ziemeļnieku.

Vai kāds ir arī no Latvijas?
Vismaz neviens, kuru es pazīstu, lai gan jums Baltijā ir labi dizaineri, tā kā tas varbūt nav no tā atkarīgs. Man šķiet, ka ziemeļnieku dizaina skolas ir arī dziļākas nekā dienvidniekiem. Domāju, ka tās ir labākas.

Būtu dīvaini, ja jūs teiktu citādi. Tomēr kā jūs domājat – dziļākas?
Mūsdienu skolās mode tiek uztverta virspusēji, un daudziem izglītībā, piemēram, nav uzsvara uz zīmēšanu. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi – ka tu mācies zīmēt. Dziļums ir tajā, ka arī modes studijas šeit tomēr ir arī mākslas studijas. Cilvēki saka, ka tas nav nepieciešams, bet es domāju, ka ir gan.
Tā noteikti ir arī Latvijas mākslas skolu vērtība – šī klasiskā skola, par kuru jūs sakāt.
Kad biju Izraēlā un par šo runāju, es teicu, ka mūsdienās visi grib darboties ar digitālajām tehnoloģijām, bet svarīgi tomēr ir izkopt klasiskās prasmes un mācīties zīmēt un veidot ar savām rokām. Tie pasniedzēji bija tik laimīgi, ka es viņu studentiem tā saku!

Ar komentāru par ziemeļnieciskumu jūs jau daļēji atbildējāt uz manu interesi par H&M centrālo vietu pasaules vadošajā apģērbu kompāniju trijniekā starp spāņu Inditex un amerikāņu GAP. Tomēr – kas ir jūsu konkurētspējas šķautne?
H&M grupas iekšienē mums ir arī citi zīmoli un veikali – COS, Monki, Weekday, Cheap Monday, tā kā piedāvājums ir dažāds. Tomēr uzskatu, ka klienti jebkurā gadījumā redz, ka mēs atšķiramies, piemēram, no Zara. Viņi noteikti ir ļoti labi savā darbā, tomēr mūsu klienti ir citi. 

Droši vien esat mēģinājuši definēt šos savus klientus, ja?
Protams, ka esam. Arī Zara grupā ir daudzi atsevišķie zīmoli, bet ir redzams, ka tie ir vairāk domāti Dienvideiropai. Mēs strādājam tajos pašos segmentos, tomēr atšķirīgi. Es domāju, ka mūsu dizains ir ziemeļnieciskāks, arī mūsu klienti ir jaunāki. H&M veikalos ir dažādi cenu līmeņi, tomēr standarta kolekcijās mūsu preces noteikti ir arī lētākas.

Kādas ir iepirkšanās paradumu un mārketinga tendences?
Skaidrs, ka apgriezienus uzņem e-komercija, un mēs to piedāvājam aizvien vairākos tirgos. Tas dod iespēju pārdot arī vairāk, jo veikalu plauktos var izvietot vien tik, cik nu var. Par mārketingu runājot, var redzēt skaidru atšķirību starp mums un Zara, jo mums ir atšķirīga pieeja mārketinga kampaņām. Mums reklāmas ir gan TV, gan pilsētvidē, gan veikalos, lai gan ne visiem zīmoliem.

Vai modes pasaule jūs turpina pārsteigt?
Jā, noteikti! Visu laiku ir pārsteigumi, ka notiek neparedzētas lietas. Tomēr paiet zināms laiks, kamēr publika un klienti to sāk pieņemt – šīs ļoti jaunās lietas. Mēs jau runājām par plecu polsteriem. Taču pagāja arī laiks, kamēr klienti pieņēma tās ļoti apspīlētās bikses, un nu modē atkal parādās ļoti platas bikses. Paiet laiks, kamēr var teikt, ka jaunās tendences un siluetus ir pieņēmuši daudzi klienti.

Cilvēki ir visai konservatīvi, vīrieši jo sevišķi. Man šķiet, ka 70. gados cilvēki veica straujākas pārmaiņas savos modes paradumos, piemēram, kas attiecas uz svārku garumiem. Tie bija ļoti īsi, tad pēkšņi – ļoti gari. Un tā bija visiem uzreiz!
Jā, visi to pieņēma. Tāpat arī krāsas. Atceros, ka vienubrīd modes krāsa bija zirnīšu zaļā, un visi tiešām bija zirnīšu zaļā. Tagad tā nav. Tagad ir daudzas lietas vienlaikus – ir gan īss, gan garš, plats un pieguļošs. Tāpat arī krāsas un to salikumi – tie ir ļoti dažādi. Arī tādi, par kuriem agrāk teica, ka tas nesader. Modē ir apdruka un izšuvumi, un tādas lietas, kas apģērbu padara mazliet īpašu. Varbūt pat mazliet par daudz. Katrā ziņā vēlme ir apģērbam piešķirt kaut ko īpašu, papildu vērtību. Un vienlaikus modē gan atgriežas rokdarbu elementi, gan nostiprinās sporta ietekme – šādi kontrasti.

INFORMĀCIJAI
H&M
Rādītāji 2015. gadā
•Veikalu skaits: 3924
• Darbinieku skaits: 104 634
• Pārdošanas apjoms: virs 19,7 mljrd. eiro (bez PVN)
• Pārdošanas apjoms: +19% pret iepriekšējo gadu
• Peļņa: virs 2.27 mljrd. eiro (pēc nodok|u nomaksas)
• Kapitāla atdeve: 38,1%
• Dividende par akciju: 1,06 eiro
• Akciju skaits tirgū: 1655 072 ???

Avots: H&M


MARGARĒTA VAN DEN BOSA
CV
H&M radošā konsultante
• Dzimusi 1942. gadā Fālunā, Zviedrijā
• 1961.-1965. studējusi Bekmana dizaina koledžā, Stokholmā
• Kopš 1967. g. modes dizainere Itālijā
• 1987.-2007. H&M galvenā dizainere
• Kopš 2004. gada sadarbojusies ar Kārlu Lāgerfeldu, Stellu Makartniju, Viktoru S Rolfu, Roberto Kavalli, Reju Kavakubo, Albēru Elbazu, Donatellu Versači, Martinu Margielu, Olivjē Rustēnu

„Atsevišķi piemēri ir ekstrēmi, un dažiem vecumā ir tāda pati kosmētika kā jaunībā, bet tad tas ir jau kļuvis par viņu stilu. Tāpat ar apģērbu. Varbūt ar laiku vienīgi vajag lielāku izmēru,” par pircēju konservatīvismu saka H&M radošā konsultante Margarēta van den Bosa.

Publicēta: 22.04.2016
Didzis Meļķis , Dienas Bizness





Top